rakstu sagatavoja Ilona Žukova, SIA Leilands

un Putnis darba aizsardzības speciāliste,

izmantojot Frānsisas Aškroftas grāmatu „Uz

izdzīvošanas robežas”

 

Karstuma ietekme uz cilvēka organismu

 

Cilvēka ķermeņa temperatūra

Tuksneša vēja saceltais smiltis un putekļi ir abrazīvi un var cilvēku nosmacēt. Ultravioletais starojums rada saules apdegumus, bet spilgtā gaisma savukārt pārklāj visu apkārtni ar neizturami žilbinošu mirdzumu. Tā nekādā ziņā nav cilvēku izdzīvošanai labvēlīga vide. Cilvēku izdzīvošanas pamatā ir to izturēšanās veida un organisma fizioloģiskās adaptācijas apvienojums.
 Lai izprastu cilvēka spēju izdzīvot lielā karstumā, vispirms vajadzētu noskaidrot, kas domāts ar jēdzienu „ķermeņa temperatūra” un kā tā tiek regulēta normālos vides apstākļos. To, ko pieņemts dēvēt par ķermeņa temperatūru, būtu pareizāk saukt par iekšējo temperatūru – tā ir temperatūra krūšu un vēdera dobumu dziļākajos audos.
 Siltākas vienmēr ir arī tās vietas cilvēka ķermenī, kur straujāk riņķo asinis. Tas izskaidro karstuma sajūtu, kas rodas, cilvēkam pietvīkstot.
 Mediķu aprindās par hipotermiju sauc temperatūru, kura ir zemāka par 35*C, bet hipertermija ir temperatūra, kura pārsniedz 41*C. Ja ķermeņa iekšējā temperatūra paceļas virs 42*C, nāvi izraisa karstuma dūriens.
 Ādas virskārtā ir divu veidu temperatūras receptori. Vieni reaģē uz temperatūru 13-35*C diapazonā, signalizējot par noteiktu karstuma vai aukstuma līmenī. Tos dēvē par aukstuma receptoriem. Otra veida receptori reaģē uz karstumu, radot sāpju sajūtu.
 Aizsargtērpā tērpies cilvēks spēj izturēt ārkārtīgi lielu karstumu. Bez aizsargtērpa organisma šūnas iet bojā pat samērā nelielā karstumā. Nejauši pieskaroties ar pirkstu karstai dzelzij, apsvilusī vieta kļūst balta, jo bojā gājušas ādas šūnas. Šāds neliels apdegums izraisa šūnu atmiršanu tikai ādas virskārtā. Ja karstums iedarbojas uz cilvēku ilgāk, tik bojāti arī dziļākie audi. Šūnu atmiršanas process var turpināties arī vēl pēc tam, kad saskare ar karstuma avotu jau beigusies, jo karstumam piemīt tendence audos uzkrāties. Tāpēc nelielu apdegumu gadījumā visefektīvākā palīdzība ir bojāta ādas rajona strauja atdzesēšana zem auksta ūdens strūklas.
 Cilvēks iekārtots tā, ka galvenais viņa termoregulators ir āda. Siltumu, kuru saražo muskuļi un iekšējie orgāni, asinis piegādā ādai, kur ķermeņa siltumatdeve apkārtējai videi notiek, izmainot to asins daudzumu, kurš plūst cauri ādas virsmai pietuvināto sīko kapilāru tīklam. Ķermeņa temperatūras paaugstināšana izraisa sīko asinsvadiņu izplešanos un novirza sasilušo asiņu plūsmu uz ādas virsējo slāni, tādejādi siltumatdevi palielinot. Ar to izskaidrojams ādas apsārtums, kad cilvēkam kļūst karsti.
 Zināmi četri siltuma izdalīšanās veidi caur ādu: izstarošana, siltuma vadīšana, siltuma pārnešana un iztvaikošana jeb izsvīšana

 

Izsvīšana un karstuma dūriens

 

 Svīšanu pastiprina adrenalīns, kurš izdalās, ķermeņa temperatūrai paaugstinoties. Parasti cilvēks, strādājot veselu dienu karstumā, zaudē 10-12 litru ūdens.
 20.gs. sākumā karstuma dūrienu uzskatīja par apopleksijas jeb smadzeņu triekas paveidu.
 Mazkustīgiem un sēdošiem cilvēkiem karstuma dūrienu izraisa pavājināta sviedru izdalīšanās. Īpaši šādām briesmām pakļauti tie, kuri slimo ar fibrozi, jo viņiem raksturīga nespēja izdalīt sviedrus. Fibrozi izraisa šūnu membrānā esošās olbaltumvielas, kura atbild par hlorīda jonu izdalīšanos, ģenētisks defekts. Sviedri satur vāju nātrija hlorīda jeb vārāmās sāls šķīdumu, un organisma nespēja no hlorīda atbrīvoties aizkavē ūdens iekļūšanu sviedru dziedzeros, un sviedru veidošanās līdz ar to ir bloķēta.
 Svīšana var tikt bloķēta arī veseliem cilvēkiem, ilgstoši uzturoties karstā klimatā. Uz šāda stāvokļa attīstību parasti norāda sviedru dziedzeru iekaisums. Ar šo kaiti nomokās katrs trešais cilvēks karstā klimata zemēs, kā arī tie, kuri strādā šahtās un pie metāla kausēšanas krāsnīm.
 Lai gan iekaisums ar laiku pierimst, sviedru dziedzeri var vairs nefunkcionēt, paaugstinot cilvēkam risku dabūt karstuma dūrienu. Laimīgā kārtā, atgriežoties vēsākā klimata joslā, šis stāvoklis pāriet.
 Karstuma dūriena gadījumā nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība. Ja karstuma dūrienu neārstē, cilvēks nomirst no smadzeņu pārkaršanas, kuras cēlonis ir augstā ķermeņa iekšējā temperatūra.
 Vislabāk karstuma dūriena slimnieku atdzesēt, apsmidzinot ar vēsu ūdeni. Smagos gadījumos vietās, kur lielie asinsvadi pietuvojas ādas virskārtai, proti, uz kakla, padusēs un cirkšņos, liek ledu.
 Ja izsvīstā ūdens daudzums netiek atjaunots caur dzeršanu, sākas organisma dehidratācija. Tā stimulē tādu hormonu izdalīšanos, kuri iedarbojas divējādi: aiztur ūdeni, samazinot tā nokļūšanu urīnā, un palielina ūdens uzņemšanu, radot slāpju sajūtu.
 Sviedri satur ievērojamu daudzumu sāls. Jo cilvēks vairāk svīst, jo vairāk zaudē sāls.
 Sāls deficīts cilvēka organismā izraisa sāpīgus muskuļu krampjus rokās un kājās. Reizēm tos dēvē par „kurinātāju krampjiem”, jo ar šo likstu mocījās galvenokārt tie cilvēki, kuriem uz kuģa nācās piemest kurtuvē ogles. Krampji var saraut muskuļus ar citu profesiju pārstāvjiem, kuru darbošanās norit paaugstinātā vides temperatūrā. To skaitā minami šahtu strādnieki un sportisti. Krampji sākas tikai tad, kad sāls deficīts apvienojas ar palielinātu muskuļu slodzi. Mazāk aktīviem cilvēkiem sāls deficīts var izraisīt nogurumu, letarģiju, galvassāpes un nelabumu.

 

Aukstuma ietekme uz cilvēka organismu

 

Viszemākā temperatūra, kādu cilvēks spēj izturēt, atkarīga no viņa uzturēšanās ilguma un apjoma.Visiem labi zināms, ka vējš aukstuma iedarbību vēl pastiprina. Vēja dzesēšanas faktors nozīmē to, ka pat tad, kad apkārtējās vides temperatūra grozās ap nulli, iespējama kāju un roku apsaldēšana.Uz cilvēka organismu iedarbojas pat mērens aukstums. Tas bremzē nervu sistēmas funkcionēšanu, samazina ķermeņa jutīgumu un pirkstu veiklību.Intensīva sala apstākļos apģērbs, kas izgatavots no sintētiskiem materiāliem, var vienkārši sairt, tāpēc šādos apstākļos nepieciešamas zvērādas.Apkārtējā gaisa temperatūrai pazeminoties, ādas asinsvadi saraujas, aizvirzot asins plūsmu no ādas virsējiem slāņiem uz dziļākajiem audiem, ādai liekot izbalēt, bet siltumu tādējādi saglabājot.Vieglas hipotermijas gadījumā cilvēku pārņem drebuļi, rokas kļūst nejutīgas, zaudējot manipulēšanas spēju.Palielināta apsaldēšanās riska grupai pieskaitāmi motociklisti, kuri nosalst garos ziemas pārbraucienos, kā arī tirgus pārdevēji, kuri cauru dienu stāv salā un vējā, pārdodot savu preci. Reno sindroms raksturo stāvokli, kad roku vai kāju pirksti aukstumā kļūst balti, pēcāk zili un visbeidzot sarkani. Tā notiek tāpēc, ka sākotnēji asinsvadi saraujas tik ļoti, ka gandrīz visa asins plūsma tiek apturēta, bet tad tie atkal lēni sāk paplašināties. Kad asinis sāk no jauna pieplūst kāju pirkstos, kur asinsrite uz brīdi bija apstājusies, cilvēks var sajust stipras sāpes.„Ierakuma pēda” ir vietēja, aukstuma izraisīta saslimšana bez apsaldējuma pazīmēm, kuru izraisa ilgstoša uzturēšanās aukstumā un slapjumā. Audu bojājuma vietā var izveidoties tulznas, čulgas un attīstīties gangrēna, bet ļoti smagos gadījumos var pat nākties amputēt kāju. No šās saslimšanas iespējams izvairīties, ievērojot dažus vienkāršus, bet efektīvus nosacījumus. Pats galvenais ir tas, ka kājām vienmēr jābūt sausām. Turklāt jāizvairās no visa, kas varētu kavēt asinsriti. Nedrīkst, piemēram, ilgstoši atrasties vienā nekustīgā un saspringtā stāvoklī.